![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Bijām radu salidojumā, kur satiekas visi, nu gandrīz visi, kas cēlušies no Mājām. Jau 10. gadu sanāk. Manam vectētiņam bija seši brāļi. Tas nozīmē vectantes un tantes, tēvoči un vectēvoči, dažādu pakāpju brālēni un māsīcas, un vēl un vēl, un viņu vīri, sievas un bērni, lielie un mazie, no jauna sadzimušie, kas atkal viens otram sanāk tēvoči un tantes. Vārdu sakot, Simts vientulības gadu ciltskoks.
Scenārija nav nekāda, īsti pat bilžu rādīšana nenotiek, visi satiekas, apskaujas, ēd, dzer, apskaujas un atvadās līdz nākamajam gadam.
Tagad ir patīkams nogurums un mazliet skumīgi, ka es it kā kaut kur piederu un iederos un tajā pašā laikā nepiederu un neiederos. Šodien vairs nedarīšu neko, sēdēšu uz lieveņa, skatīšos uz dārzu un lasīšu lubeni.
Scenārija nav nekāda, īsti pat bilžu rādīšana nenotiek, visi satiekas, apskaujas, ēd, dzer, apskaujas un atvadās līdz nākamajam gadam.
Tagad ir patīkams nogurums un mazliet skumīgi, ka es it kā kaut kur piederu un iederos un tajā pašā laikā nepiederu un neiederos. Šodien vairs nedarīšu neko, sēdēšu uz lieveņa, skatīšos uz dārzu un lasīšu lubeni.