Božena Chodunska

Pēdējās nedēļas laikā kultūras pasākumu apmeklējums gauži intensīvs. Biju uz JRT Dukšiem un Pakļaušanos, šon operā uz Makbetu. Kā noskaidroju, šādi var iegūt kultūrpadauzas titulu, un dzīvoklī pa tam grīdas neslaucītas, un puķes lai Puškins lej.
Pakļaušanās likās nedaudz par garu, daļu politinformācijas varēja īsināt, bilde tāpat saliktos, bet kopumā labs, un meitenes tik jauki dejo vēderdejas. Protams, izrāde atkal ir par latviešiem (par to mirstošo Eiropu neesmu eksperts nozarē). Viss konformisms kā uz šķīvīša, laiku, dekorācijas un tēlus var pamainīt. Kuram gan nevar gadīties, ka grūtā dzīves brīdī pie tevis atnāk Keišs kā vecais čekists/konvertīts, iedod palasīt grāmatiņu, un viss kļūst tik saprotams un izvēle kļūst tik viegla.
Ja pieturamies pie virspuses - vai nav jauki, ka ar islāma palīdzību lūzeris un dročītājs var kļūt par alfa tēviņu?
Makbets - jau pats materiāls ir ironisks. Verdi un Šekspīrs iet kopā apmēram kā alus un šņabis. Valša taktī un visumā rotaļīgi tiek dziedāts par briesmīgām nelaimēm, asinīm un nodevībām. :)
Būšu īsa (jo kaut kad jau jāguļ) - patika!