Božena Chodunska

Vakar vakarā gribēju uzrakstīt, kā vasaras mājas logos tumsā ar troksni sitas maijvaboles, kā te viss zied taisni kā, kad rīt būtu pasaules gals, kā kaimiņš vakar gribēja rādīt sievas vēstules viņam (uz tādu vietu, kur mēs negribētu nokļūt; viņš saglabājis tās visas, kādus 15 cm, pavisam, visas tādas, redzams, ka tiek pārlasītas, rāda un saka, šī te visa ir mūsu mīlestība), kā eži šmakstinās tumsā gar kompostu (cerams, ka tie bija eži). Visu ko gribēju uzrakstīt, bet nesanāca, jo aizmigu.
Pamodos, nekāds pasaules gals nav iestājies.

Esmu tā pārpļāvusies zāli, ka nevaru pār lūpu pārspļaut. Pieslieniet mani kaut kur stūrī!