Božena Chodunska

Visi redz pirmos taurentiņus, kamēr es šodien redzēju tikai pirmo mitreni. Viņa/ viņš (dzimumu noskaidrot neizdevās) bija pelēka/s.
Tiesa, viņas/ viņus nekad neesmu redzējusi raibas/us.

Jaunais krūšturis spiež kā vecais zābaciņš, mātes dāvātais, un grauž kā nemierīga sirdsapziņa. Vakar man jau likās, ka no sānu stīpām (cieņā noliecu galvu izgudrotāja priekšā, kam tādas vajadzīgas!?) uz ribām būs zilumi, darbadienas beigās stipri vien bija jācīnās ar vajadzību vilkt k. nost un griezt ap galvu vai iemest stūrī. Es pat sapratu, ka īgnumam var būt vēl viens iemesls - fuckin neērts krūšturis. Krūštura izcelsmes īgnums. Tā to sauks cilvēku un dzīvnieku fiziologi. Šodien k. šķiet vairāk vērsts uz sadarbību, tāds kā iejādīts.
Es izprotu k. ražotāju virzību uz gaišo nākotni, kur jauni k.modeļi dzimst kā supernovas, un vecie uzplēn tumsā un aizmirstībā, bet nu kāpēc, kāpēc vairs netiek ražoti manis iecienītais produkts? Kāpēc viss labais ir tik pārejošs un nepastāvīgs?