Božena Chodunska

Gribēju tikai aizskriet līdz aptiekai un veikalam nopirkt barību, bet sanāca ilgāk.
Piemājas Maximā bija ieklīdusi sirma kundze. Tantuks. Tantuks kā tantuks. Sīciņa, ar spieķīti. Tikai gandrīz akla. Kur te varot dabūt zeķubikses. Viena meitene atrod tās zeķubikses. Kur esot kase. Aizvedu līdz kasei, saku, lai pagaida, kamēr samaksāšu, aizvedīšu viņu mājās. Tak kundze izrādījās no Čiekurkalna (!), braukšot ar autobusu. Vispār ļoti žiperīga kundze. Neviena tuva rada neesot, tikai divas māsīcas, dzīvo viena, pati brauc uz veikaliem. Sociālo darbinieku negrib, neies jau svešu cilvēku ielaist mājā, kamēr viņa pati vēl nav uz gultas. Viņai ir mobilais.
Draiska valodiņa, gandrīz aizmirsa pirkumus veikalā,bitīt matos. Viņai bijusi kataraktas operācija, bet daktere, profesore, saproties, nav pateikusi par riskiem, nav atvērusi savas žaunas, lai pabrīdinātu. (Man kundze sāk patikt aizvien vairāk!). Viņai tak bijuši mīnus astoņpadsmit, pie tādas redzes liels risks taisīt operāciju, bet ārstam jau jātic.
Nevarēju jau pavisam viņu tā atstāt, sagaidījām autobusu, iesēdināju iekšā, uzrakstīju savu telefona nr uz zeķubikšu kārbiņas, ja nu kas, varbūt būšu iedzīvojusies vecmāmiņā, ja vien viņa to kasti nepazaudēs.