Božena Chodunska

Jūtu ar dibena vaigiem un kaut kādiem apzarnu muskuļiem, ka fizio vingrošana (ārstnieciskā vingrošana grupās, nu ziniet tak, kā veciem ļaudīm droši vien, kas gan tur tāāds) mums vakar bijusi pie Artūra, dižākā no Dižajiem.

Meklējot vajadzīgus papīrus, uzdūros saviem diplomiem un atzīmju lapām. Es esmu noklausījusies kursu Ievads psihoanalīzē! OMFG! Pirmā kursa duraciņiem. Psihoanalīzē! Jā, atceros, nāca tāds pajoliņš, nebija neinteresanti. Deviņdesmitie gadi bija visnotaļīgi visu iespēju laiks.
Kultūras vēstures pasniedzējs mūs nicināja, kā visus dabaszinību, tehniskos un fizmatu studentus, jo mēs nebijām kultūras cilvēki. Vēlāk uzzinājām, ka rokas viņš allaž turēja sadotas uz vēdera, lai mēs, varžu griezēji, viņam neatņemtu enerģiju.
Filosofijas pasniedzējs bija ārkārtīgi interesants uz harizmātisks, bet viņa priekšmetā man galīgi nevedās, un es tiku cauri tikai tāpēc, ka biju lasījusi Kamī.
Toties esmu piedzīvojusi 5 dažādas ķīmijas; ķīmijas pasniedzēji arī nebija par mums augstās domās, jo mēs nebijām ķīmiķi. Pavisam nejauši atklāju, ka dusmīgākais, bet foršākais ķīmijas pasniedzējs pie viena bija arī luterāņu mācītājs vēl padomju laikos. Tad tāpēc viņam visi šie " ...un tie pirmie būs tie pēdējie, un tie pēdējie būs tie pirmie..." un "Meklējiet rakstos!"
Vārdu sakot atcerējos, sadomājos, un mazohistiski sagribējās vēl kaut ko pamācīties.
Upd. Latvijas vēstures pasniedzējs bija alkoholiķis. Žēl, jo visādi citādi lekcijas bija ok, vienīgi peregāru pirmajās rindās varēja just. Eksāmenā viņš izmeta divas trešdaļas kursa, kas bija zīme, ka pārlikt jāiet ar polšu.
Viena meitene aiznesa laboratorijas spirtu burciņā. Pasniedzējs bija ļoti gandarīts.