Božena Chodunska

Sapnī biju nodomājusi pārvākties uz Valmieru, kur man sazinkāpēc bija neliela raganasmāja ar sūnu jumtu un dekoratīvām suņusēnēm vannas istabā, un tamborētiem lupatu paklājiņiem, viss kā pienākas normālai raganai.
Valmiera manā sapnī bija brīnišķīga burvju pilsētiņa ar mežu pie pašas mājas. Mežā bija dažādi veikaliņi, vienā, piemēram, pārdeva tikai deguna pilienus.
Nolēmu izņemt meitenes no Rīgas skolas un pieteikt Valmieras skolā, Jaunkundze vienīgi sūdzējās, ka skolas telpas neesot pietiekami moderni izremontētas (viņai tas ir svarīgi arī IRL).
Tad man piepeši uzmācās bažas (viss kā dzīvē; es esmu diezgan bailīga, ja runājam par pārmaiņām), kā es pelnīšu naudu, bet man uzradās īrnieks mājas daļai, jūzeris dunduks, kuru man raksturoja kā ļoti kārtīgu (piedod, dunduk, es nezinu, ko tu darīji manā sapnī) un vēl izrādījās, ka mežā var atrast neslīpētus dimantus. Tā nu iztikas jautājums atrisinājās, es pamodos un brīnījos, kāpēc neesmu Valmierā.

Nezinu, kur tieši tie Zosēni ir, bet es jūtu, ka man tur patiktu, jo tur, spriežot pēc laika ziņām, nekad nav atkušņa, toties vienmēr turas svaigs sniedziņš.