Božena Chodunska

Līžele stāsta ārkārtīgi smieklīgus stāstus. Tik smieklīgus, ka varētu rādīt par naudu. Varbūt smieklīgais nemaz nav situācijā, bet izklāstā. Daži stāsti patiesībā ir diezgan neticami, bet nevar taču neticēt, ja ir dzīvi liecinieki. Pati Līžele nav komēdiju aktrīze, bet gan nopietna drāmas karaliene
Stāstu par to, kā sakāvās divu jaunatnes līgas basketbola komandu līdzjutēji, vajadzētu izšūt krustdūrienā, izrakstīt villainēs un nofilmēt. Tas būtu jāpieraksta detaļās, lai nekas nezūd. Es visu neatceros, zinu tikai to, ka kautiņš sākās ar Ferdinanda nošaušanu, pareizāk sakot, viena spēlētāja māsa nosauca otras komandas spēlētāja māsu par kuci, iesaistījās tēvi, mazie brāļi, citas māsas, mammas. Gara acīm redzu, kā mammas skrien kauties, somiņas rokās, zāles grīda rīb zem viņu svara.
Saskaņā ar Līzes piedzīvojumiem, katrā otrajā dzīvoklī, kur viņai gadās ciemoties, ģimenes tēvs ir Homēram Simpsonam ļoti līdzīgs vīrietis, kas baltās labrītenēs sēž pie televīzoriem un skatās sportus, viss cits viņam traucē. Mātes ģērbjas rozā plīša treniņtērpos, kaimiņi čurina savus šuneļus, nolaižot tos no balkona garā strīķī, iekārtus izpletņlēcēju slejiņās.

Izvārīju žāvēto sēņu zupu. Starp citu, pierakstiet, Dakter, ka kaltētājā žāvētas sēnes nav tik smaržīgas un stipras kā tādas, kas kaltētas uz krāsns laukos. Vārdsakot, nesanāca gluži kā pie mammas, bet ēst var. Nu kādi trīsarpus mišelīni no pieciem.