Božena Chodunska

Es atteikšos iet gulēt, Dakter, ja man sapnī jāskatās asa sižeta vēsturiskas filmas ar mani galvenajā lomā.
Vispirms sapnī bija notikuši Sūdi. Bija apokalipse, anarhija. Visi, kas savējie, bija nocietinājušies savās migās, apkārt plosījas huņņu ordas. Man bija bīse ar atsitienu, ar kuru es lāga nemācēju šaut, bet es šāvu kā Skārleta, un kādu pat nobliezu. Vēsturiskai ticamībai es nēsāju priekšautu.
Es tikko paspēju pamosties un ar atvieglojumu konstatēt, ka tas taču tikai sapnis, kā milzīgs, ūsains honveds man gribēja atņemt Jaunkundzi. Viņam esot talantīgo meiteņu koris. Es apķēros vispirms Jaunkundzei ap vidu, kad tas nelīdzēja, ap honvedu ģenerāļa viksēto zābaku un raudāju, raudāju, raudāju.

Šodien gāju uz grāmatu veikalu, lai nopirktu dāvanu māsai vārdadienā. Nostāvēju pie plauktiem stundu domādama. Kas viņai varētu patikt. Kādas viņai vēl nav.
Atcerējos, ka man pazīstamu kungu aprindās ir pierasts savstarpēji apdāvināties ar ļoti praktiskām dāvanām - bez tradicionālās veca viskija pudeles draugam tiek pasniegs kāds svarīgs un personisks instruments - urbis, roratslēga, uzgriežņu atslēgu komplekts, t. sk.atslēga nr. XX, es pat atceros kaut ko par auto slieksni. Dāvanas arī tiek saņemtas ar prieka un pārsteiguma izsaucieniem waauu, tā taču uzgriežņu atslēga XX! O, muciņu komplekts! Es jau sen tādu meklēju!