Božena Chodunska

Es it kā zināju, ka ir tāda smirdošā bērzlape, saukta arī par siļķu bērzlapi, jo aromāts attiecīgs, bet nesen mēs iepazināmies IRL. Izrādās, ar viņām pilns mežs, un no skata bērzlape kā bērzlape. Brūni zaļa. Sevišķi jauks aromāts paceļas siļķu bērzlapes sabrukšanas periodā, ķīmiskais ierocis, Latvijas nokia.

Rīt jābūt darbā. Atvaļinājums beidzas. Tagad mēģinu sevi noskaņot pozitīvi. Nu, ka darbiņš ir foršs un tā, bet, atklāti sakot, esmu nedaudz nīgra. Nekas, rīt pēc darba braukšu uz vasarsmāju, pagarināšu vasaru.
Un man ir vēl vismaz 5 brīvas dienas, kuras izmantot līdz gada beigām.
Ko es redzēju atvaļinājuma laikā? Nu, em, daudz sēņu, daudz meža, jūru, lietu, zvaigznes, atkal sēnes...

O, jau sākās zvani no darba. Pirmajā atvaļinājuma nedēļā zvanīja katru dienu. Otrajā vairs ne. Un es neesmu tādu ļaužu, kas atstāj pusdarītu, ja var neatstāt.

Nākamajā atvaļinājumā, godvārds, aizkopšos uz Marsu vismaz.

Līžas komandas biedrenei ir tētis. Tētim patīk zvēri, tāpēc pēc simtgadīgā kaķa aiziešanas veļu valstībā un ilgām sērām viņš pagādā sev runci no laukiem. Visi laimīgi, taču kādā nebaltā dienā runcis pazūd. Visa familija ļoti uztraucas, liek sludinājumus, meklē, bet runča nav.
Tā paiet nedēļa, un, ko domajies, runcis sēž pie durvīm. Viņš nav viens. Viņš atvedis mājās draudzeni. Kā vari iedomāties, mazo draudziņ, meitene ir gaidībās. Runcis kā atbildīgs kniebējs uzņemas pilnu atbildību, nodibina ģimeni. Tagad tiem cilvēkiem ir divi lieli kaķi un pieci (laikam) kaķēni. No tiem trīs vēl brīvi.
Negribat kaķīti?