Božena Chodunska

Hm, bet nu tas burkini aizliegums pludmalēs tomēr izskatās pastulbi. Ko tad sievieša cilvēks vair nevarēs arī hidrās un treniņtērpos staigāt?
Ja par treniņtērpiem, mana mamma un mana meita skatās latviešu lielseriālu Likteņa līdumnieki. Varoņus es īsti vairs neatšķiru un notikumus arī, bet vides rekonstrukcijai respekt i uvažuha. Šodien vienam varonim bija mājas kostīms - garās kokvilnas treniņbikses, krekls un TĀS brūnās ādas zandales ar z. Un iekšā zeķes. Gan jau, ka lāpītas. Mājā uz galda vienmēr izšūts galdauts (saburzīts neaudz), taisni kā manai babuškai, un uz tā ne ta vāzīte, ne ta konfekšu trauks.

Man ir atkal pusotrs kartupeļu grozs sēņu.
Un mēs atradām dzīslkāta bekas, kas esot no Ziemeļamerikas vispār. Izskatās pēc tādas dzeltenas baravikas.
Mūspusē ir tāds īsts pasaku mežš, tāpēc mēs ar Jaunkundzi neko daudz nebrīnījāmies, vietējā mazlielveikalā ieraugot rūķveida tēvoci. Tikai rūķis var iedomāties uzvilkt svītrainas zeķes (līdz ceļgaliem, ja!) pie pusgarām biksēm, pie kam viņš bija apmēram manā (tātad krietna hobita) augumā.

Beigšu prokrastinēt arī es. Iešu pļaut.
Zāli. Atcerējos, ka senāk mums dārzā bija brūnas vardītes (es zinu, ka zinātniski viņas nesauc par Brūnajām Vardītēm, bet ērtības labad es teikšu Brūnās Vardītes), bija jāuzmanās pļaujot. Tagad jau gadiem nav nevienas. Toties parādījās Zaļās Vardītes upē. Vai nu Zaļās izspieda Brūnās, vai nu tām kāda kaite piemetās, vai vides tīrība nebija varžu gaumē. Žēl.
Arī zalkšu ģimene kādu laiku nav redzēta.