Božena Chodunska

Ruksītim ir maza jūrascūku caurejiņa. Mēs ar Līzi mēģinām viņu pierunāt pagrauzt oglīti.

Kolēģe piedāvāja man kā lauku cilvēkam, vai man nevaid vajadzība pēc aveņu stādmateriāla ar jo izcilām īpašībām un ciltsrakstiem. Aizmirsu tik to vienu sīkumu, man šodien transporta pakalpojumu sniedz AS Pasažieru vilciens. Nu man ir tā avene ar tonnu melnzemes (ko tu agronomam padarīsi, lai tak avenītei mazāk stresa).
Avene, ibiomaķ! Vai man tiešām vajadzēja?

Nu es te tagad gaidu solīto vētru, kas nāks un mani neatstās, lādēju telefonus un kompjūterus, jo mums taču lauki, izspers apakšstaciju ka divi deviņi. Bet ir tikai ļoti stiprs un ļoti silts vējš. Piewattsapoja Sīkais no Tbilisi. Varēja gandrīz labi dzirdēt. Slava 4G internetiem.
Laikam Gruzijā nepatīk tik labi kā izgājšgad Bulgārijā, redz nabadzību, nav jau kūrorts. Vīrieši uz ielām sauc pakaļ krasiviji djevuski un puikas svilpj, jo meitenēm šorti un īsas kleitas, visas dejotājas, pa vīlēm briestošas četrpadsmit piecpadsmit gadīgas sievišķības, es gan biju nopirkusi arī vienu tādu tiklāku kleitu. Man žēl, ka viņa neredz to, kas varbūt man kā meitenei ar lielāku stāžu liktos skaists un interesants, lai arī nav eiroremontèts. Bet varbūt, ka tā nav, ko tur daudz sapratīsi no tādas saraustīta sarunas. Man tāpat prieks, ka Maestros skuķīšus ved rādīt lielo dzīvi.