Božena Chodunska

Apskatīju Dzimtenes āres no austrumiem un rietumiem. Izkristalizēju savu jaunāko naida objektu. Tie ir tūjiņu wannabe dzīvžodziņi, divtūkstošo sākuma pārticības un turības simbols, seviški man viņi riebj pie vecām lauku sētām Latgalē, kur pie jaunizraktā dīķa uzslieta jaunmodīga pseidotautiska pirtiņa. Pēc vienas šnites, tāda pati kā kaimiņam.
Laikam vienīgais zināmais tūju dzīvžogs, kas man nekož acīs ir tāds mūžam necirpts monstrs, kam ir kādi trīsdesmit pieci gadi, un tas varētu drīzāk sargāt kādu Takeši pili.
Visādi citādi Mērsrags ir turpat, kur vienmēr, Kaltene arī, un man mājās savesti 2 kg skaistu akmeņu.

Jā, nu nekāds daiļdirsējs viņš nav. Nu, šitas Vējonis. Toties mīlīgs malēniešu akcents.
Man ļoti patīk visādas vietējas izrunas. Ko gan citu gaidīt no cilvēka, kas saka "kāāāmis" ar lauzto intonāciju? Šitos lokālos akcentus un piesitienus vajadzētu gan tulkiem spēt pārnest visās vajadzīgajās valodās. Visādus "ališ'i'veikalī?" un "ko nav pie dārb'?"