Božena Chodunska

Kaut kas nav labi ar to klimaks.. klimatu! Vēl vakar no rīta es spriedu, ka noteikti jāpagādā siltās bumbierenes kādu sprīdi virs ceļgala (tādas man pusaudzības gados bija iedāvājusi vecmāmiņa, bet ne tieši tās, jo tās sagrauza kodes tieši šekumā), ko pavilkties zem kleitām, jo pēc spirgtas 20 minūšu rīta pastaigas nosala tās kāju vietas, kurām mūsu valodā nepelnīti nav pietiekami spilgta un skaista vārda, tāpēc tās sauc vienkārši - par ciskām, bet dažos novados par ļeškām. Šodien gumijnieki ir tas vārds, kas jums jādaudzina, ak brāļi un māsas iekš Cibas, ja sadomājat bāzt degunus laukā.
Visādi citādi - Chodunsku māsas ir noarhivējušās katra pie saviem draudziņiem, cepetis tiek darināts, jo kārtībai jābūt, un es esmu izdzērusi puspudeli godājama prosecco un tas miers, ko visi daudzināja ap Ziemassvētkiem, ir klāt, jo man, dakter, viss ar nobīdi, kas lēni, tas labi, ak, draudze!

Gribētos, lai nākamais gads būtu labāks. Visiem. Vēlēties mieru visā pasaulē un laimi visiem par velti ir bīstami, to mēs jau redzējām no tās X-failu sērijas, kur Malders šito visu vēlējās un palika viens visā pasaulē, jo laikam tas bija vienīgais veids, kā to nodrošināt, tak - ja man būtu teikšana, katram tiktu tāds kārtīgs laimes klucis. Jums arī mīļo Garkājtētiņ, dārgo dakter, sirdsmīļo Tonušek, tāpat jums, vietējā apriķa grāfi un hercogi.