Božena Chodunska

Ja nu man kādreiz liktens būs lēmis suni, tad tas laikam būs tāds mazāks sunītis. Tāds, ko var jo viegli pasist padusē. Nupat mēs ar Laikas kundzi bijām mežā. Laikas k-dze ir jau labi gados, tas nozīmē ka skriet viņa var ātri (es esmu visai lepna, ka visā savā godībā un Baza Gaismasgada ziemas kostīmā varēju tik līdzi) bet tik pat ātri nogurst. Toties spēka viņai cik uziet, un, ja es nebūtu paspējusi iedot saiti īsti spēcīgiem suņturiem, būtu izvazāta ar seju pa sniegu, jo ceļā mēs satikām haskiju, un Laikas k-dze nīst suņus tikpat stipri kā mīl cilvēci.

Ar tām brīvdienām viss būtu labi, nu tur svētku sajūta un tā, tikai nemitīgi gribas kaut ko atkorķēt. Būtu jātīra māja. bet negribas. Man ir visādi attaisnojumi. Sākumā man nebija laika un es biju nogurusi. Tad es biju patiešam nogurusi. Tad vajadzēja iet ciemos, tad uzņemt ciemiņus, un tad jau es atkal biju nogurusi. Un svētkos jau nevar neko tīrīt, pareizi? Var mierīgi svinēt visa šitā bardaka vidū.
Es tūlīt tīrīsu, starp citu. Es tikai vispirms atkorķēšu. :)