Božena Chodunska

Dārgo dakter, Jums būtu jāzina, nu es domāju, tīri terapijas labā, ka mana vienīgā medikamentozā pieredze ir, nē nu bija tīri legāla. Pirms gandrīz 17 gadiem ne bez sarežģījumiem piedzima Līžele. Dakteris-daiļšuvējs sacīja, ka lielākus bojājumus varētu izraisīt tikai napalms, te nu bez adatas un diega nekādi neiztikt, un ne čiku negrabu - salaida man vēnā veselu pudeli anestēzijas. Jā, dakter, nu un tajā brīdī operzāles prožektori izgaisa, un es biju plīša spilvens, jaukās un patīkamās kliedzošās, šizodēliskās krāsās, nu tādās, kā elektrodzeltens un rozā. Es lieglaimē peldēju pa plīša tuneli, tik pat jaukos toņos un man pretī slīdēja citi spilveni, elektrozaļi, elektrozili un elektrooranži. Mēs priecīgi sveicinājāmies. Viss būtu labi, ja vien kādam ārējam, svešam spēkam neienāktu prātā man uzlikt šuves ar mēbeļu skavām. Acīmredzot sānā man bija pušu kāda vīlīte un laukā nāca pildījums. Es gribēju teikt, ka man sāp un mani nevajag skavot, bet neko daudz nevarēju pateikt. Virs manis parādījās vienīgi komiksu mākonītis ar uzrakstu PAIN!.
Par spīti starpgadījumam ar skavām, pēc tam, kad elektrokrāsas mainds izgaisa, es gribēju nevis zināt, ku mans bērniņš, bet gan, TUR ATPAKAĻ.
Man palātas biedrene bija briesmīgi ticīga krievu sieviete, kura caurām dienām gremdējās lūgšanās. Viņa manu ķīmisko pieredzi komentējaa pavisam vienkārši : Может быть Боженьке показал тeбе Рай.