Božena Chodunska

Es vēl neizstāstīju, ka vakar paņēmu brīvdienu un biju pa mežu paskraidīt ar nazīti. Sēnes ir!

Iepazīstoties ar piedāvājumu, nākas secināt, ka sadzīvē lietojamā uzziņu literatūra sendienās bijusi gandrīz vai profesionāla, ja to salīdzina ar mūsdienu izdevumiem. Man mājās ir askētiski iesieta 80-to gadu grāmatiņa "Ķīmiskā augu aizsardzība", ar kuru prasmīgi apejoties iespējams izgatavot ķīmiskos ieročus un apindēt kaitēkļus un kaimiņus visai plašā apkaimē, ja vien izdotos iegādāties vai atrast kādā vecā garažā visas sastāvdaļas. ( ... tālāk ... )

Sīkumi un detaļas ir tas, kas connecting people gluži kā kādreiz Nokia vai Cool, es saku.
Mana sirds ir ļaunprātīgi lokana pret ļaužiem, kuri pamana tās pašas sīklietas, kuras es. Pat ja viņi visādi citādi ir īsti krāni IRL, es tik un tā viņus mazliet mīlu.
Lūk, piemēram, mans dārza kaimiņš arī jūt tādas netveramas ilgas, nu gluži kā mazajai nāriņai, noskatoties kā augstu, augstu aizlido lidmašīnas. Un es saku, jā, jā, JĀ, man arī man arī tā ir! Un es tad gribu ņemt pauniņu un braukt kaut kur tālu, nu kad redzu tās lidmašīnas un dzirdu tālu, tālu lidmašīnu skaņu (bet tādu klusu un tālu zumzumzumzumzum, ne jau to trako virsskaņas ārdīšanos, kad kāds tur bombardieris paceļas), vai ne, tev arī tāpat, ja? Un tad mēs esam draugi. Vismaz pa to lidmašīnu līniju.
Un baltmaize ar tomātu un pipariem mazliet smaržo pēc svaigām sliekām, pareiz, dakter?