Božena Chodunska

Mūsmāju Ostaps, tas, kam pieder krogs, nu bagāts kupcis, tātad, nolēmis apzaļumot apkārtni. Nezkāpēc man liekas, ka par tādiem labiem darbiem Osjas ebreju dievs pieskaita viņam kādu plus punktu savā rēķinu grāmatā. Var jau būt, ka es arī viņu mazliet inspirēju ar saviem nelegālajiem ceriņiem, jo viendien vasarā viņš man saka:
- Hozjajuška, a možno, ja po tvoimi oknami rozu posažu?
- Sažai, dobrij molodjec, sažai!
- Nu, a jesļi grušu?
Pēc bumbieres piedāvājuma es paliku domīga, jo izaugs tā bumbiere, un es sauli neredzēšu, bet, ja tā padomā, te jau vasarās ir tik aplam gaišs kā palmu mājā, un kamēr tā bumbiere izaugs, mēs jau sen būsim kolonizējuši Marsu.
Vārdu sakot, Osja ņēma šo nopietni, un tagad ne tikai zem logiem, bet arī pagalmā ir sastādīti visādu smalku šķirņu koki no Botāniskā dārza ar visādiem korporatīvajiem mietiņiem un atsaitēm. Kokus stāda nevis pats Osja, bet gan viņa palīgi - apkārtējie dienaszagļi, kuriem par to droši vien apsolīta kāda butelīte ugunsūdens. Starp citu, viņi pavisam nesen pa pustumsu arī vēl stādīja kādu stipri lielu smalkšķirnes bērzu, klusu rosīdamies krēslā kā tādi veļi, šie rajona alkoholiķi, bezdarbnieki un citi sērdieņi, kurus vada viedais Ostaps. Aiz viņiem galvas ceļ nākotnes mežs.