Božena Chodunska

Pārgājienu sezonā gadījās apmeklēt visvisādus svētavotiņus; jūs jau zināt, kā tas notiek - dodamies piedzīvojumos, ieraugām zīmi XYZ svētavots, priecīgi klaigādami lecam laukā no apvidusmašīnas, grābjam fotoaparātus un kanniņas, kuras aizpildīt ar svētavotu ūdentiņu. Es domāju, ka pēc tik daudzu svētavotiņu skaidrā ūdentiņa baudīšanas man jābūt veselai kā jūras kājniekam vai samurajam.
Lūk, Kaļķlejas svētavota ūdens man vēl tagad ir mājās un dzeršanas kārtībā, ļoti labs ūdens, es teikšu. Kā gan citādi, ja avotiņā tika novērotas dzīvojam divas mazas vardītes?

Sasveicinājos ar krievu kaimiņieni, tādu pavecāku dāmu, un viņa pie viena noteica, ka apbrīnojot, kā es tieku galā ar VISIEM šiem bērniem. Es jau nepaguvu pajautāt, ar kādiem visiem bērniem, bet vēlāk nodomāju, ka man droši vien pierakstīti arī meitentiņu brālēni, Jindržikiņš jau gluži kā pašas dēliņš, un Tadeušiņš, nerātnis, tak arī, kurš mūsu kāpņu telpā reiz durvju stiklu sasita, un varbūt pat abi mazuļi, kas mūsu sekcijā parādījušies, arī man pieskaitīti. Kas tad galu galā var atšķirt, kam kuri bērni.
Kad meitentiņi gāja bērnudārzā, man ne reizi vien gadījās nepareizus bērnus piedēvēt nepareiziem vecākiem, un vienreiz pat iedomās saprecināt divu dažādu bērnu vecākus. Kaut kā viņi viens otram piestāvēja pēc deguniem. Jūs jau zināt, dakter, ja cilvēkiem līdzīgi deguni, no viņiem sanāk labs pāris.