Božena Chodunska

Šad tad man patīk no darba dzīvesmigas virzienā un otrādi izskriet caur vecajiem kapiem. Sākumā man tur vienmēr piesitās vadātājs, un nekāds ātrais gājiens tas nebija vis, bet tagad man ir savs atstrādāts maršruts un vairākums man palīdz - pie Annas Ķeņiņas jāgriežas pa labi, bet pie Ernas Vildes (sum! fil!) pa kreisi.
Man kapos vispār patīk, bet šie ir sevišķi jauki savā krēslainajā nolaistībā un haosā ar pussabrukušajām baltvācu kapenēm un paplukušiem kolumbārijiem. Kur nu vēl prieki valodniekiem - iespēja sekot vārda Schagariin evolūcijai līdz Zagariņsch.
Pagājušā gadu simteņa sākuma kapapieminekļi ir viens vienīgs jaukums, īpaši tie, kuriem tā neoklasicisma sērga piemetusies. Ir viena tāda pieminekļu suga, kas no attāluma atgādina mongoļu tatāru fallisko totēmu stabu (un droši vien tā arī ir), bet tuvāk pieejot, redzam, ka veidojums attēlo nolauztu koku, kuram ir mazas atvasītes (simboliski, vaineko!).
Toties uz viena obeliska, skaties cik gribi, nu nav un nav tas nekāds brīvmūrnieku simbols. Krāns ar olām tas ir. Tāds pats, kādu nejauki bērneļi zīmē uz sienam, tikai tāds neoklasiciski izcakots.
Pieiešu kādu dienu tuvāk paraudzīt, kas gan tur nobedīts.