![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nu tad tā, es esmu gluži melnu muti un melnu visu ko, jo rokot zemi ir pavisam dabiski ne tikai atvairīt odus ar zemainu gumijas cimdu rokā, bet arī noķibināt īpaši veiksmīgus indivīdus no acīm, ausīm, matiem, muguras (Ko es vēl nepieminēju? Nē, kājās bija gumijnieki) ar tādu pašu roku.
Lai gan, kas tur liels, nosist uz deguna piesūkušos odu var arī neizlaižot no rokas lāpstu, kapli, grābekli vai lomiku (latviski mīļi sauktu par kazaskāju), bet šo es atstāju nākamajai reizei.
Sīki neatskaitīšos, mīļo dakter, tikai pateikšu, ka samtenes ir sastādītas, cīnijas un vasaras dālijas arī, tas nozīmē, ka, ja nekas nenosals, vai neko neizbradās lācis, būs ļoti skaisti. Viņas (nu cīnijas un vasaras dālijas) ir tik krāsainas, ka ziedēšanas laikā mūsu pieticīgo dārziņu steriem apmeklē visādi tauriņi, no kuriem es pazīstu tikai nātru raibeņus un pāvačus, bet tur ir vēl un vēl. Iesēju arī kaut kādas zemās pupas.
Vēl mēs ar papiņu esam pieremontējuši siltumnīcu - vispār viņš remontēja, bet es rāvu vecās naglas, turēju trepes un šito te armēto plēvi. Dažas naglas es pat sekmīgi iesitu. (Te vajadzētu parunāt par skolas laiku mājturības lietderību, bet būtībā viss ir nieks, kamēr vien sieviete māk izšūt, tas ir tik noderīgi).
Manam papiņam ir nieka 84 gadi (es esmu tas vēlais bērns), un šodien viņš bija uzrāpies uz jumta, raudzīt, kas tur tek un māmuļa par to spiedzelēja.
Stāstiem, kas sākas ar vārdiem "Vienam tēvam bija X meitas (un neviena dēla)", ir tieksme rezultēties ar to, ka šim tēvam 84 gadu vecumā jākāpj labot jumtu, sevišķi ja meitas nav bijušas gana nadzīgas apprecēt atsaucīgus jumiķus, skārdniekus vai siltumnīcu meistarus.
Tā zāle, ko pagājšnedēļ nopļāva, ir atkal saauguse, un Līze nopļāva vēlreiz. Mums zied rododendri, neaizmirstules un tulpes un visāds sīkāks stafs, ābeles vairs ne. Gaidām ciemos, dakter, ir no tiesas skaisti. Starp citu, drīz būs jāgriež dzīvžogs, liksim pie darba.
Lai gan, kas tur liels, nosist uz deguna piesūkušos odu var arī neizlaižot no rokas lāpstu, kapli, grābekli vai lomiku (latviski mīļi sauktu par kazaskāju), bet šo es atstāju nākamajai reizei.
Sīki neatskaitīšos, mīļo dakter, tikai pateikšu, ka samtenes ir sastādītas, cīnijas un vasaras dālijas arī, tas nozīmē, ka, ja nekas nenosals, vai neko neizbradās lācis, būs ļoti skaisti. Viņas (nu cīnijas un vasaras dālijas) ir tik krāsainas, ka ziedēšanas laikā mūsu pieticīgo dārziņu steriem apmeklē visādi tauriņi, no kuriem es pazīstu tikai nātru raibeņus un pāvačus, bet tur ir vēl un vēl. Iesēju arī kaut kādas zemās pupas.
Vēl mēs ar papiņu esam pieremontējuši siltumnīcu - vispār viņš remontēja, bet es rāvu vecās naglas, turēju trepes un šito te armēto plēvi. Dažas naglas es pat sekmīgi iesitu. (Te vajadzētu parunāt par skolas laiku mājturības lietderību, bet būtībā viss ir nieks, kamēr vien sieviete māk izšūt, tas ir tik noderīgi).
Manam papiņam ir nieka 84 gadi (es esmu tas vēlais bērns), un šodien viņš bija uzrāpies uz jumta, raudzīt, kas tur tek un māmuļa par to spiedzelēja.
Stāstiem, kas sākas ar vārdiem "Vienam tēvam bija X meitas (un neviena dēla)", ir tieksme rezultēties ar to, ka šim tēvam 84 gadu vecumā jākāpj labot jumtu, sevišķi ja meitas nav bijušas gana nadzīgas apprecēt atsaucīgus jumiķus, skārdniekus vai siltumnīcu meistarus.
Tā zāle, ko pagājšnedēļ nopļāva, ir atkal saauguse, un Līze nopļāva vēlreiz. Mums zied rododendri, neaizmirstules un tulpes un visāds sīkāks stafs, ābeles vairs ne. Gaidām ciemos, dakter, ir no tiesas skaisti. Starp citu, drīz būs jāgriež dzīvžogs, liksim pie darba.