Božena Chodunska

Nezinu, vai man ir pamats uztraukties vai tomēr iedzert. Es sāku saprast tos ļautiņus, kuri visu mūžu bijuši tādi mierīgi, mierīgi, bet pēkšņi vienā jaukā dienā ar brēcienu „Non pasaran”, „ Fabrikas strādniekiem” vai vienkārši „BĻAĀĢ!” ņem un kādu nomušī (visbiežāk to, kurš nekaunīgāk iečurājis zābakā un nav paguvis noslēpties, vai nemaz nav centies, domādams, ka no šitāda dūdieviņa jau liels kaitējums nevarētu rasties), pēcāk iebarikādējas šķūnītī un apšauda visu rajonu no gaisenes un, kad viņu no turienes mēģina iztišināt operatīvā grupa, publiski iedzer „Kurmi”. Es nesaku, ka attaisnoju, tikai saprotu, kā tas notiek un (kas jau sāk kļūt nelāgi) pat varu redzēt šajā krimiķī sevi, pie tam galvenajā lomā ar gaiseni, cirvi un "Kurmi". Sākumā tikai rodas vēlēšanās aizcirst durvis, tad – plēst traukus, bet vēlāk, žņaugt, žņaugt, žņņņaugttt un tad tu šīs vēlēšanās sāc īstenot. Sākumā ar durvīm. Dakter, ko jūs teicāt? Viņdien es tik tikko noturējos neiespērusi no visa spēka tam tirliņam, kurš Maģiskajā Autobusā bija iecentrējies ap savu mugursomu un bakstīja mani minūtes desmit bez apstājas, vakar man gribējās noš… nu labi, es nestāstīšu, bet tas sāk kļūt nopietni, dakter. Pasakiet viņiem, lai nedara pāri mazajiem, mazie var paņemt bīsi.