Božena Chodunska

Dārgo dakter, es tagad gribētu piešņaukt jūsu nēzdogu un pieraudāt ķiteļa plecu, jo esmu nogurusi un neēdusi, izrunājusi sausu muti semināros, un neredzu galu darbiem un jēgu savai eksistencei, un man vēl jābrauc uz figviņzinkuru veikalu pēc Līzes svārku auduma (fakinā mājturība, vai tad nevarēja pīt vīzes no lūkiem, tos tak var saraut tepat apstādījumos), un pēc nieka divpadsmit ar pusi stundām es varēšu atkal braukt uz darbu, un ja jūs mani tūlīt pat nesamīļosiet un neiedosiet kaut ko ēdamu, piemēram bulciņu, es patiešām sākšu raudāt, no tiesas, un pie tam neviens mani nemīl, jūs vecais terapeit!