Božena Chodunska

Es sevi uzskatu par ļoti parastu personu. Esmu heteroseksuāli orientēta (nu, varbūt mazliet biseksuāli), neeju praidos, apreibinos ar tradicionālu oldskūl apreibināšanās līdzekli - alkoholu, man nav piecu dažādas ādas krāsas mīļāko (bet tas nav mans nopelns, vienkārši - tā nu ir sanācis), klausos diezgan lielu meinstrīmu, lasu parastas grāmatas, skatos diezgan parastas filmas, nebraucu uz visādām vudstokām, neģenerēju diez kādus kreatīvus, man ir vājas zināšanas pasaules kulturoloģijā un augstajās mākslās, īsas kājiņas un mazi spārniņi, vienvārdsakot - mietpilsonis un zemespiepe, lai Ūsiņš nogrābstās. BET, ir gadījies, ka dzīves taku minot, aprunājos ar ļaudīm šur un tur, pavej, piemēŗam ar kolēģiem, nu, dažreiz jau mēs aprunājamies par dzīvi tāpat vienkārši, sanāk, ka es salīdzinoši esmu baisi alternatīva, nu pilnīgs hipijs un panks, vaizinies, ķecerību sludinātājs Romnija elektorāta vidū un nevienam nevajadzīgu kosmosa noslēpumu zinātājs, pie tam bezjēgā daudz pārlasījusies, un izrādās, ka citiem ļaudīm ir vēl vājākas zināšanas pasaules kulturoloģijā un augstajās mākslās, kā jūsu poadevīgai kalponei. Tas ir nedaudz biedējoši. Tie cilvēki lielākoties ir jaunāki par mani un kopumā jauki un patīkami ļaudis. Es ceru, ka pie vainas ir nozare, darbs, piederība pie noteiktas paraugkopas un nepareizs horrorskops, un lielākoties jauni cilvēki arī ārpus cibām joprojām brauc ar stopiem uz Murmanskām nevis 23 gadu vecumā kļūst tiesnesis
vai varbūt cits kas tikpat svarīgs, piemēram filiāles vadītājs. Āmen!