Božena Chodunska

Lai augsti slavēti un teicami norvēģu meteorologi - ja reiz lietus pussešos, tad lietus arī ir klāt pussešos, ne trijos vai četros, kas ir pavisam svarīgi, ja tu, cilvēks, esi sadomājies izraustīt nosalušās puķes, sastādīt ziemas ķiplokus vai sagrābt lapas. Puķes raustīju un ķiplokus stādīju es, bet lapas grāba māsa, ja reiz gribam uzskaitīt visus labos darbus. Ziemas ķiploki ir tāda štelle, ko stāda pirms zeme sasalst, tādā pavisam jaukā aukstā un lietainā dienā iekašājot tos māmuļā zemē ar stingstošiem pirksteļiem izurbinātos caurumiņos. Tad nākamajā gadā tev izaug nedaudz ķiploku, kuri pārcietuši ziemu, pavasara rakšanas darbus, pārcentīgu ravēšanu, nejaušu izraustīšanu un tamlīdzīgu foršmažoru. Pavisam dažus no tiem vasarā drīkst apēst, bet pārējie noteikti jāatstāj nākamajai rudens iekašāšanai, lai ziemas ķiploku cikls netiktu pārrauts, realizētos mikrokosma atjaunotne un Saule atkal un atkal uzlēktu pār grēcīgo zemi. Tā atbild īsti vecie ziemas ķiploku stādītāji, kad viņiem jautā - ē, vecmāmuļ, kāpēc jūs tā darāt. Tā ir labi, un tā piederas, viņi saka. Mana māte tā darīja, un viņas māte tā darīja, un mātes māte atkal tā darīja.
Starp citu, šo rakstīdama es sadedzināju kādas 10000 kalorijas. Kopā ar katlu.