![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Mīļo Garkājtētiņ, dārgo Tonušek!
Es vēl neuzrakstīju, ka brīvdienās mēs ar jaunkundzi braucām vilcienā uz mūsu ciemu un vilcienā novērojām divus brīnišķi hrestomātiskus gadījumus (sabiedriskais transports vispār ir augsne nopietniem socioloģiskiem pētījumiem, jānugan).
Pirmajā reizē vagonā bija briesmīgi daudz konduktoru, taisni divas reizes mums nokonduktierēja biļetītes, un tad atnāca arī kontrolieri. Šitie te VAS Pasažieru vilciens kontrolieri bija briesmīgi solīdi, taisni kā flīģeļi vai apbedītāji, bet kaut kādām tantēm dieznepatika, ka jāvelk laukā biļetes (jūs tak saprotat, cik tur enerģijas aiziet!) un viņas sāka burkšķēt. Un tad alfa kontrolieris, jeb pats galvenais orks, kas bija tāds ruds un visnotaļ patīkams kungs (man vienmēr bijušas kaut kādas simpātijas pret rudajiem) grūši nopūtās kā silapriede un sacīja Visumā šādus vārdus: Nu ja... latvietim jau vienmēr kaut kas jāpasaka, latvietis jau bez tā nevar. Bet es te jau trīsdesmit gadus strādāju, tāds darbs...". Un mēs nospriedām, ka, nu jā, latvietis tiešām varētu reizēm izmantot iespēju paklusēt. Teiksim, šādos gadījumos.
Un tad atpakaļceļā mēs sēdējām blakus divām burvīgām māsām, apmāram 3 un 6 gadus vecām. Viņām radās nesaprašānās par to, kura purkšķināja. (Tu purkšķināji! Es nepurkšķināju, tu pati purkšķināji!). Skaidrs bija viens, kāds bija purkšķinājis. Vēlāk mazā urbināja degunu ar visiem desmit pirkstiņiem pēc kārtas, un es nodomāju, ka šis ir apbrīnojami pateicīgs vecums - tu vari sabāzt degunā visus pirkstus un vienalga izskatīties šarmanti.
Es vēl neuzrakstīju, ka brīvdienās mēs ar jaunkundzi braucām vilcienā uz mūsu ciemu un vilcienā novērojām divus brīnišķi hrestomātiskus gadījumus (sabiedriskais transports vispār ir augsne nopietniem socioloģiskiem pētījumiem, jānugan).
Pirmajā reizē vagonā bija briesmīgi daudz konduktoru, taisni divas reizes mums nokonduktierēja biļetītes, un tad atnāca arī kontrolieri. Šitie te VAS Pasažieru vilciens kontrolieri bija briesmīgi solīdi, taisni kā flīģeļi vai apbedītāji, bet kaut kādām tantēm dieznepatika, ka jāvelk laukā biļetes (jūs tak saprotat, cik tur enerģijas aiziet!) un viņas sāka burkšķēt. Un tad alfa kontrolieris, jeb pats galvenais orks, kas bija tāds ruds un visnotaļ patīkams kungs (man vienmēr bijušas kaut kādas simpātijas pret rudajiem) grūši nopūtās kā silapriede un sacīja Visumā šādus vārdus: Nu ja... latvietim jau vienmēr kaut kas jāpasaka, latvietis jau bez tā nevar. Bet es te jau trīsdesmit gadus strādāju, tāds darbs...". Un mēs nospriedām, ka, nu jā, latvietis tiešām varētu reizēm izmantot iespēju paklusēt. Teiksim, šādos gadījumos.
Un tad atpakaļceļā mēs sēdējām blakus divām burvīgām māsām, apmāram 3 un 6 gadus vecām. Viņām radās nesaprašānās par to, kura purkšķināja. (Tu purkšķināji! Es nepurkšķināju, tu pati purkšķināji!). Skaidrs bija viens, kāds bija purkšķinājis. Vēlāk mazā urbināja degunu ar visiem desmit pirkstiņiem pēc kārtas, un es nodomāju, ka šis ir apbrīnojami pateicīgs vecums - tu vari sabāzt degunā visus pirkstus un vienalga izskatīties šarmanti.