Božena Chodunska

Pabeidzu lasīt "Ekonomiskā slepkavas grēksūdzi".  Izskatās tā.  Ko lai saka. Iespaidīgi fakti, bet ļoti traucē amerikānisms pašas  idejas paudumā un daudzvārdība.  Acīmredzot, ja esi sarakstījis grāmatu iekš ASV, tev pienākas pie viena izdot savu lekciju  CD, izplatīt to lielveikalos un  stāstīt lasītājiem, ka katram nu vajadzētu sarīkot semināru grāmatā aprakstīto problēmu apspriešanai vietējā draudzes namā.  Pie viena manī ierunājās Staņislavska "Neticu!". Kā tad kundziņam izdevās būt nenovāktam beigu beigās, koa?

Un tagad, mīļo Garkājtētiņ, es lasu pirmo latviešu globālo trilleri, ļoti jau nu gribēju saprast, kā tad kultūras ministre iesaka rakstīt. Ak,  jā, un grūti man iet ar šo. Labi, labi, es pat pasmaidīju tieši divās vietās, un esmu tikusi līdz pusei, bet tas noteikti tikai tāpēc, ka man ir alternatīva humora izjūta. Es nesaprotu, kāpēc viņš raksta grāmatas pats. Mēs taču paši nelabojam sev zobus, pareiz?  Ja kāds visnotaļ cienījams olimpietis, gumijlēcējs vai šumeru šamanis, kam būtībā nepiemīt nekādas  rakstnieka īpašības, vēlas ko viņaprāt vērtīgu vēstīt urbi et orbi, viņš parasti nolīgst kādu daiļdirsēju lierātu, kas šo vēsti vairāk vai mazāk baudāmi nones lasītājam. Tā taču ir tāda pārbaudīta pasaules prakse, vai ne, kālabad gan to neizmantot? Tā bija pieklājīgā kritikas daļa.( ... tālāk ... )