Božena Chodunska

Vakar, dārga dienasgrāmata, bez PīeMeS un pilnmēness, man salātos darba ēstuvē gadījās gliemezītis (dzīvs, kustināja radziņus par spīti bazilika mērcei) un manam dzelžu velorumakam trāpījās mīkstais. Bet tā jau nav, ka nenotiek nekas labs, ja. Gliemezīša šodien nebija, un mans labais papiņš bez jebkādas lūgšanas (pats iedomājās, un man tā nepatīk nevienam vīrišķim neko lūgt, vienīgi bosam atvaļinājumu, ja) nopirkt manam vellerim jaunu kameru un vietējais meistars to, ko domājies, nomainīja par 1 LVL. Man, protams, ir kauns to teikt, bet es nemāku nomainīt vellerim kameru. Tas ir, es domāju, ka to darot es droši kaut ko salauztu. Pirkstu vai ratu. Vēl es nemāku urbt ar urbi un piestiprināt plauktus, un vēl daudz ko citu, jo mājturībā mācījos kaut kādas nekam nederīgas izšūšanas (ja tā paskaita, cik reizes man ir bijusi spiesta vajadzība izšūt, bet cik - teorētiski stiprināt plauktus un urbt...).