Božena Chodunska

Par veco, aizgājušo - neko. Kā jau par aizgājušo.
Toties Jaunajam par godu mēs lējām laimes. Jasaka, dakter, ka no alvas es vēl nekad nebiju lējusi, un tas, es jums pateikšu, galīgi nav tas, kas no svina, un tā bija somu alva, paciņā, uz kuras uzzīmēts somu vīrišķis baltās biksēs, kas lej šito te alvu uz ugunskura novietotā somu spannītī no speciāla kausiņa, un viņam no aizmugures maigi piekļāvusies somu sieviete ar lielām krūtīm. Man nebija galīgi nekā no tā. Ne ugunskura. Ne kausiņa. Krūtis bija, tas tiesa, bet manas. Alvu kausēju tukšā olīvu bundžā uz gāzes plīts, pieturot ar plaķenēm.
Un pirmajā reizē es tā uztraucos, ka daļa alvas tika uz grīdas, vai nu no mana spiedziena vai no brīvajām kustībām. Jā, un tad, paklausieties, dakter, kas man izlējās - sauja ložu. Nevis kaut kas monolīts, bet tieši sauja ar alvas adatām. Tie varēja būt arī burkāni, ja tā padomā, bet tas arī nav nekas labs - по весне посадят, или по осени уберут. Meitenes sacīja, ka tās varētu būt arī jūras cūciņu mēsli. Lai nu kā, es saņēmu atļauju no Kosmosa liet vēlreiz, un tad man izlējās pūķis vai guļošs vīrišķis. Kā jūs domājat, kas būtu labāk?
Līžbetei izlējās sunītis un kaut kas līdzigs izdīgušam kartupelim. Divus iepriekšējos gadus viņai bija tikai slota un lupata - smalks atgādinājums, ka vajadzētu uzkopt dzīvojamās telpas.