Božena Chodunska

Dārgā dienasgrāmata, mīļo Garkājtētiņ, smuko dakter!
Man nav. Ļoti daudz kā nav. Nav gandrīz nekādu labo ziņu. Nav laika gandrīz nekam. Kaut kāda pārpratuma dēļ cilvēkam ir jāēd un jāguļ, kas ievērojami samazina lietderīgi izmantojamo dienas daļu. Muļķīgi, ka nevar gulēt darbā. Izskatās, ka nav arī centralizētas strāvas padeves. Pēdējā laikā organisms (proti, mans) ar visām sistēmām darbojas izdzīvošanas režīmā (aļa sarkanais slēdzis pagriezts pret sadaļu "karš/ mēris/ indiāņu uzbrukums") barojoties no slepena dīzeļģeneratora, izņemot atbalsta nodaļu, kas vispār atrodas bezalgas atvaļinājumā.
Labā ziņa - arī izdzīvošanas, kara un mēra apstākļos es labi guļu, kad izdodas nokrist un paguēt, un man ir laba apetīte (kad izdodas paēst). Es vēlreiz lūdzu izskatīt manu kandidatūru kā derīgu izdzīvošanai Marsa apstākļos. Meteorītu krusas, starpplanētu gripas uzliesmojuma vai kosmisko briesmoņu uzbrukuma gadījumā glābēju komanda mani atradīs saritinājušos bunkurā, saldi aizmigušu ar rezerves pārtikas devu aiz vaigiem.