Božena Chodunska

Vakar pl. 22.00 pēc iedvesmojoši pavadītām četrām brīvām dienām Meita II atskārst, ka:
1) vēl tak jāpilda projekts, kas nozīmē savas saldumu receptes pārrakstīšana un noformēšana atbilstoši 2. klases skolnieces estētiskajiem kritērijiem
2) jālasa ciktur lappuses, bet katrā ziņā daudz, iz jumtu raujošā šedevra par rūķiem „Niķis un Riķis Ņjujorkā vai kur citur” (šis meistardarbs vispār būs pelnījis atsevišķu ierakstu annālēs);
3) kaut kas par labiem darbiem ētikā (ienīstu ētiku!).
Šis bērns ir zināmā mērā atbildīgs. Nu, tas nozīmē, ka gluži neizmācījies uz skolu nevar iet. Un tur vajadzīgs mans personīgais atbalsts. Un rociņturēšana. Ja nu mūsu lasītājs nenojauš, cik laika astoņgadīgai kreiliski rakstošai knēvelei aizņem kēksu receptes pārrakstīšana glīti jo glīti, mēles galiņam kustoties līdzi pildspalvai, tad pasteidzoties notikumiem priekšā paziņosim, ka tieši vienu stundu. Un vēl 15 minūtes, lai receptes lapu apzīmētu ar krāsainiem kēksiem.
Vienvārdsakot, visu pabeidzam ap pusnakti. Un es esmu patiešām dusmīga. Un saku, ka lai tā nu būtu pēdējā reize, ka citreiz būs jāiztiek bez atbalsta grupas. Jo vispār man vēl jāizkar izmazgātā veļa. Un man zvērā nāk miegs.
Un tad pl. 00.15 sīkpilsonis mani izceļ no dušas, jo aizmirsis izmazgāt zobus. Un es esmu jau pavisam asiņaina.
Pēcāk uz izmazgātās veļas kaudzes (kura tak jākar, gribi vai ne) ir smuki noformēta zīmīte ar sirsniņām, kas vēsta „PALDIES, MAMMĪT!”
Nujānujā, un pēc šitā mana sirds atkūst kā šokolādes mērkaķīts uz radiatoriem.