Božena Chodunska

Tas nebūs nekas jauks, ko pastāstīšu. Abas ar Meitu II braucām apciemot sirdzējus hospitāļos (jo ir tak sacīts, es sirgu un vai jūs esat mani apmeklējuši) un bija jau pavēls. Braucām ar sabiedrisko tepat uz 1. slimnīcu (tur vēl operē, jūs zinājāt) pāri astoņiem vakarā. Un vienā pieturā mana rūdītā acs pamanīja uz soliņa sēdošu personāžu, kas īsti nesēdēja. Drīzāk gulēja. Tāds kā gots vai metālists. Garie šņorinieki. Piebaldzēnu garie svārki. Garš. Vai gara. Neizslēdzu, ka tā bija meitene. Es vēl pasmaidīju un nodomāju, sak, sēnes labas bijušas vai zāle. Vai cita šļura. Kam nav gadījies. Lai gan kaut kas pozā bija tāds nodevīgs. Roka nokarājusies. Ieraudzīju un aizmirsu. Slimnīcā mēs ielavījāmies pēc atļautā laika. Smaidījām māsiņām savu jaukāko smaidu. Atpakaļ braucām jau pēc stundas vai vēlāk. Tajā pašā vietā pašvaldības policijas mašīna. Un tas gots vai metālists. Jau zemē apsegts ar melno maisu. Šitik sūdīgi es jutos arī tajā aprīļa pēcpusdienā, kad sapratu kas atrodas zem piepaceltā tramvaja 6. tramvaja galapunktā.
Nez, pirms tās stundas viņam vēl varēja palīdzet. Jebšu jau ne.