Božena Chodunska

Kad pārvietojos kantora klozē uz šitiem te kā viņus... augstiem papēžiem un nu tur zīmuļsvārkos vai kaukādos tu sarafānos (bet ne tajos, pie kuriem valkā kokošņikus), Man Rajona krievu vīrieši vienmēr laipni pietur vietējo veikalu duris. Jānubet, lai kļūtu selektīvi neredzama viņu acēs, atliek uzvilkt civilo brīvdienu apģērbu, kas sastāv no kedām, džinsiem un kaut kādas jaķeles. Tad viņi vairs duris netur, bet maigi pastumj malā, ja pārāk ilgi grozos pie kaučkādiem tur stendiem. Ziemā sāksies slēpošanas pufaikbikšu un adīto cepurīšu sezona, un jābaidās, ka kāds mani nesasēž vai nesamin (ne šo vārdu seksuālā nozīmā, ja!). Latvju arāji nav tik selektīvi. Viņi duris vai nu tur, vai netur, kā mamma iemācījusi.
Vakar dienas stress, žurku skrējiens un vairāk vai mazāk kaut kāds atrisinājums rezultējās kā apgaita pa vietējām piparbodēm, lai nopirktu Lāceņu liķieri. Es domāju, ka cilvēks, kuram sagribējies iedzert tieši Lāceņu liķieri (kurš gan garšo pēc lācenēm, tomēr tās nekad nav redzējis lācenes un purvu), tiešām ir iedzīts klīniskā stresā. Apstaigāju 3 bodes, pārliecinājos, ka esmu pavisam neredzama, bet lāceņu liķieri nedabūju. Nopirku gruzīnu vīnu.