Božena Chodunska

Brīvajā laikā (un tas nozīmē - mazmājā pa nakts melnumu) lasu grāmatu par gleznotājiem. Ērikas Romanes atmiņas par Leo Svempu "Mēs abi". Par makslu un dzīvi un sadzīvi. Ļoti pārlaicīgi un pazīstami (stāsts par neiespējamo misiju, aizliegto augli, dubultu dzīvi, jaunāku sievieti un vecāku vīrieti) un laicīgi - ar TĀ laika garšu un smaržu. Kā dzēra ar citrona miziņu iekrāsotu šņabi četrdesmitajos, bet zem letes pirktu vermutu un viskiju sešdesmitajos un septiņdesmitajos. Kā ēda knapas kliju sviestmaizes un vēlāk veselus kūpinātus zušus. Kā valkāja gumijniekus, teniskurpes un pašsaustas vadmalas uzvalkus un pēcāk no pašas Maskavas vestas mākslīgās franču skropstas. Zaļas (!). Kā gleznoja un dzēra, un ēda, un mīlēja 30 gadu garumā. Pavisam delikāti: "... mēs aizmigām kopā un modāmies vēl reibuši no vakar dzertā vīna...".
Smeldzīgs patīna efekts un režīmam nozagta prieka zibsnis. Kā mūsu vecāku vai vecvecāku foto no skolu izlaidumiem un Oktobra svētku gājieniem. Nez, kas gan lika cilvēkiem tā priecāties? Vai melnbaltais foto būtu krenķu selektīvs?
Tā kā sakritības pavisam nejauši mēdz būt pavisam nejaušas, vakar vecāku grāmatplauktā starp Brēma "Dzīvnieku valsts "1928 gada izdevumu un grāmatu par PSRS indīgajiem rāpuļiem atradu Leo Svempa reprodukciju grāmatu, 1968 gadā no labvēlīgās priekšniecības veltītu daudzsološajam projektu galvenajam inženierim Miklāšam Chodunskim, manam tēvam.
Tagad es zinu , kāda izskatījās slavenā glezna ar vermuta pudeli un Humanite numuru.