Božena Chodunska

Pēc tam, kad brīvdienās savā virtuves templī atradu 2 (divas!) pusdzīvas peles pašā plāniņa vidū, no kurām viena mira manās rokās (vai pareizāk sakot burkā, kurā es to stacionēju ievērojot nepieciešmās higiēnas normas), bet otra tak vēl bija galīgs pelēns, aiz kam mana mātes sirds vai sažņaudzās, es sāku meklēt izskaidrojumus šai invāzijai, un atradu, lūk kādus:
a) dzīvokļu kooperatīvs indē peles, un manā dzīvoklī atveras peļu portāls;
b) manā dzīvoklī atveras peļu portāls, un peles apēdušas trauku mazgājamās tabletes vai veļas pulveri;
c) mēris ir atkal sūtījis savas žurkas mirt kādā laimīgā pilsētā (c) Kamī kungs, un manā dzīvoklī atveras peļu portāls.
Šobrīd ir skaidrs, ka manā dzīvoklī atveras peļu portāls, jo naktī slazdā bija ieskrējis peļu jaunulis. Aktuālais jautājums - kur ir caurums.
Ja es atradīšu vēl kādu pusdzīvu peli bez pazīmēm, ka tā būtu tikusi piekauta vai citādi fiziski ietekmēta, un kooperatīvs nesniegs pozitīvu atbildi par veiktajiem peļu terminācijas pasākumiem, es zvanīšu uz PVD un elsošu klausulē, ka pilsētā ir mēris.
Patiesībā es turu ļaunu prātu uz tām mazajām, pelekajām dirsām. Ok, nākt un ēst manu maizi vēl būtu nekas, bet piedirst manu migu, zinies... es labprāt arī aizietu un iekakātu viņējā. Un, kad man atkal jādezinficē skapis un trauki, es domās gribētu viņas noķert. Un žņaugt. Un žņaugt. UN ŽŅAUGT! Jā, bet kad šorīt caur būra restītēm redzu tādas mazas melnas actiņas, un mazas ūsiņas... man kļūst tik žēli. Un mazā dirsēja tika palaista mežā uz izdzīvošanas skolu.
Un vēl, dakter, es gribu sacīt, ka mūsdienu jaunatne ir galīgi atsaldeņi. Vecos labos laikos peles, noķertas ar humāno slazdiņu, klusi sēdēja būrīti visu nakti, kā apzinādamās savu vainu, kamēr no rīta kāds humanoīds tās nahrenizēja humānākā vai nehumānākā veidā, tak tagadējā zelta jaunatne (pavej, kaut vakarējais eksemplārs) visu nakti lauž restes, trokšņo, izkliedz necenzējamus saukļus, traucē naktsmieru, lamā valdību un vēl norij visu ēsmu.