Božena Chodunska

Cibas viruves priesteri un priesterienes gatavo visvisādus smalkus ēdienus, nu tur fazāns sezama eļļā ar riekstiem un visko tādu. Es arī gribēju pastāstīt par savu pēdējo veikumu. Es cepu kēksiņus izmantojot smalku smalko recepšu grāmatu "Bārbija gatavo ar prieku". Agņeška Chodunska, mana pirmās pakāpes radiniece, dikti plijās virsū, ka vajag cept kēksiņus no šitentās godalgotās recepšu grāmatas. Un mēs izcepām. Kēksiņus. Ar pašas Bārbijas padomiem. Wou. Grāmata ar bildēm, kurās politkorekti attēloti daudzu tautību un visvisādu ādaskrāsu bērni, tiesa gan tikai sieviešu dzimuma. Kēksi sanāca pavisam labi. Ja kaut kas arī nebija gluži kā nākas, tā nebija Bārbijas vaina, jo ogu vietā mēs izmantojām saldētus ķiršus un miltu vietā bezglutēna maisījumu, tak ciemos atnākušais Renāronkulis dažus pieklājības pēc apēda un teica, ka esot gluži pieklājīgi mafini.
Vai tu, mans jaunais draugs, esi gatavojis no recepšu grāmatas "Bārbija gatavo ar prieku", koa? (Es gan nesaprotu, kā cien, Bārbija spēj saglabāt savu neticamo salaidumu katrā lappusē gatavojot "krēmīgo augļu desertu", "stilīgo Bārbijas saldskābo cāli" , "burvīgos šokolādes brūnīšus" un "Kena riekstus medū".)
Paredzu, ka šosvētdien būs jāgatavo kaut kas no "Vinnija Pūka brīniškīgo recepšu krājuma".
Vēl es izvārīju skābu kāpostu zupu (urbānā leģenda vēsta, ka to esot ēdusi Klaudija Šīfere savā pēcdzemdību periodā un krietni nokritusies svarā) un neganti smalku saldo ēdienu, ko varētu nosaukt pat rabarberu mērci ar kviešu krēmu, tak ikdienā sauktu par ķīseli ar mannā putru.