Božena Chodunska

Kopš iemitinājos Mūsu Pagalmā pagājuši apaļi 12 gadi. Pa šo laiku nenovēroju, kā cilvēki Pagalmā un vispār Manā Rajonā parādās un pazūd. Kādu brīdi es viņus redzu. Un tad atkal neredzu. Pirmais pazuda invalīds ar paralizētām kājām un mazu pelēku punduršnauceru, kuru mēs ar Meitu I iepazinām mūsu ikdienas Rajona gaitās, kad Meita I vēl bija pavisam maziņa un mūs pazina vai viss Rajons. Onkuls šnauceru katru dienu veda pastaigāties par spīti kruķiem un šunelis galanti piemērojās saimnieka solim. Mēs viņus allaž sveicinājām un tad ...viņi kaut kā pamazām pazuda. Pēc tam pazuda vecenīte no blakus kāpņu telpas. Viņa bija veca, veca un pavisam krunkaina. Siltās dienās radi viņu izlika saulītē pasēdēt pie mājas. Večiņai bija krāsains ukraiņu lakats, silts mētelis mugurā un velteņi kājās. Viņa nekad neko nerunāja, tikai smaidīja un skatījās uz bērniem. Mēs viņu vienmēr sveicinājām, kamēr arī viņa pazuda. Pazuda arī tēvocis Miša, kurš vienmēr bija tāds priecīgs, mūs sauca par skaistajām meitenēm un uz Jauno gadu nesa Meitai I končas. Ģaģa Miša nomira no vēža. Viņam gan nebija nekāds jautrais mūžs, nu Mišam. Dzīvoja viens pats, mazmeitiņa viņam esot nomirusi pavisam maza. Sieva dzīvoja kaut kur pavisam citā dzīvoklī, laikam īsti nevarēja saprasties, patiesībā viņa tepat dzīvo vēl tagad, ir ļoti ticīga, staigā ar tādu cieši apsietu lakatiņu galvā. Mišas sievai bija kaķis Seriks. Seriks reiz pa atvērto logu ļaunprātīgi izmantojot nolīkušu ceriņa zaru iekļuva mūsu dzīvoklī Neatceros, vai viņš tur ko piemīza kā jau runcis vai ne. Seriks arī ir pazudis, starp citu.
Tā jau nav, ka visi tikai pazūd. Pagājušo gadu pretējā dzīvoklī parādījās kaimiņš – vientuļais tēvs vai vectēvs, invalīds, ar diviem maziem puišeļiem. Viņiem vienu laiku parādījās suns, mazs vilks. Pēc tam suns kaut kur pazuda, neesmu viņu vairs redzējusi. Jā, un pavisam nesen augšstāvā parādījās pavisam maza meitenīte – Polīna vardā. Parādījās krievu pārim, kas te dzīvo jau abu laiku. Jaunais tētis saka, ka tā esot visskaistākā meitenīte pasaulē.
Pirms gadiem septiņiem kaimiņam – takstistam no blakus kāpnēm parādījās draudzene. Viņa sāka likt auto vietā, kur auto lika Manu Meitu Tēvs, un tas nebija pārāk ērti. Mēs pa jokam runājām, sak’ viņi tak varēja sastrīdēties un te nebraukt, bet viņi gluži otrādi - apprecējās, bet to lieko mašīnu pārdeva, atstata tikai vienu, tā kā mašīnas jautājums atrisinājās un tad drīz viņiem parādījās dēlēns.