Božena Chodunska

Kā saprotu, karma man jau ir sūdīga un sadirsta iepriekšējās reinkarnācijās un velti būtu cerēt uz kādu nebūt žēlastību šajā iemiesošanās reizē. Tās aronijas, ar kurām piešķaidīta visa mītnes vieta, kā saprotat, jau ir tikai tāda mākslinieciska puante. Punkts uz I. P (Tagad dārgais lasītājs var iedomāties maniklāstam savas nedienas Šreka padraudziņa Ēzelīša balsī) Vispirms - tie bija gurķi, kuri tika aizmirsti spainī uz noskalošanos. ...aromāts pēc trīs dienu mirkšanas... kloāka..linumārks ... zaļbarības tornis?
Sāksim ar to, ka Dārgās Darba Vietas neaizņemtā laika akurāti pietiek, lai kājās stāvot paēstu ( uz gauži netīras grīdas), izmazgātu zobus un citus stratēģiski svarīgus punktus, nedaudz pagulētu un tad piedalītos vietējā žurku skrējienā Darbs-> Skola->Ansam-Bļa->Basketbols->veikals->Grāmatnīca-> Veikals--> plīts_>, iesaistītos nullīšu un ķeksīšu zīmēšanā, klausītos pirmklasnieka žēlabās par padirsto bērnību un skolu kā spaiduvietu (šajā brīdī skaņu operatoram lūgsim klusi fonā atskaņot "Wall"). Gluži tāpat kā atvasēm sasniedzot zināmu vecumu "Mēs "mēdzam iet uz podiņa, tagad "Mēs "ejam skolā.
Dakter, man nav personiskās dzīves, ja vien par to neuzskatām zobu tīrīšanu. Man nav laika attiecībām ar frizieri, un šito te Mastjer-Pedjik-Jura un Manjik-Jura. Varbūt man piestāvētu bizes? Vai tāda neliela copīte? Un nemaz nedomājiet, ka es nežēlojos! Viņdien es redzēju kucīti (šeit - sieviešu kārtas suns, pamazināmā forma), kuru acīmredzot bija nozīduši pašas bērni. Tad nu ziniet, mīļie draugi un kāzu viesi es jūtos tāpat un noteikti tāpat izskatos.

Bet es gribētu būt maziņš cīrulītis un dziedāt traļi-vaļi.
Sirdī... nu tur dvēselē dziļi es esmu laumiņa, nimfa, dieviete, saprotiet, dejoju mēnesnīcā, lasu Sapfo dzeju, spraužu matos lotosa ziedus, ibio matj, trekterēju nektāru, spēlēju ķerenes ar pāniem un satīriem, izklaidējos ar daiļiem varoņiem, un nešmorēju nekādus sautējumus...