Božena Chodunska

It kā nē. Patiesībā pirdiensuņus es nīdu kā svešus savai esībai, bet pirms gada bij tāds gadījums. Man pastāstīja par nabaga, nabaga pirdiensunīti, kurš atdots uz lauku mājām un tur viņu kož visi, kas par viņu lielāki, tikai pērļuvistiņas bij viņa draugi. Man tā aptecējās sirds aiz žēluma, ka nolēmu pārvarētu kaunu un pazemojumu par tādas radības turēšanu un izlūgties viņu sev. Es jau apskatīju visas pasuņubarības, un dakterus un iemauktus. Viss jau bija tā kā iegrozījies, bet tam punduriņam atradās vecie saimnieki un pajēma viņu uz pilsētu. Un kopš tā laika mums ar mazo Chodunskas jaunkundzi ir sirdī suņubrīva vieta.