11:37
Nekas
Esi mierā, mans bērns, tu neesi būtībā nekas.
Un viss ir, kā redzi — mežs; dūmi un bēgošas sliedes.
Kaut kur tālu no šejienes, tāltālā zemē,
Ir zilākas debesis, rozēm apvīti mūri
Un palmas, un maigāki vēji —
Lūk, arī viss.
Nav nekā cita kā sniegs egles zaros.
Nav nekā, ko varētu skūpstīt siltām lūpām,
Un visas lūpas jau atdziest ar laiku.
Bet saki, bērns, ka sirds tava ir stipra,
Ka veltīga dzīve nav nāves vērta.
Ko tu vēlies no nāves? Vai jūti tās tērpu pretīgo smārdu?
Nav nekā ļaunāka kā nāve caur paša rokām.
Jāmīl mums garās dzīves stundas, kas pilnas ar slimumu,
Skumjām piesūkušies gadi,
Arī tie retie mirkļi, kuros tuksnesis uzzied.
Māsa
Man bija reiz māsa, mīļš bērns,
Tā pagaisa man pilsētas drūzmā.
Ja redzu melnu egļu vidū
Jaunu bērzu, šūpojot zeltainos matus,
Atceros savu māsu.
Vai stāv tā vaļējām acīm koku viducī,
Sirdij sitoties,
Vai stiepj tā roku uz manu pusi?
Māsiņ, manu māsiņ, kurp tie ved tevi?
Kādu saldu sapni redzēji
Noguruma cisās?
Zvaigznes
Naktij nākot,
Sēžu uz kāpnītēm ieklausoties —
Zvaigznes drūzmējas sakņu dārzā,
Es sēžu tumsā.
Klau, zvaigzne nokrita skanēdama!
Nekāp zālienā basām kājām —
Dārzs mans ir asu šķēpeļu pilns.
Dievs
Dievs ir atpūtas vieta, kur izstiepušies dusam visumā
šķīsti kā eņģeļi, zilām svētajo acīm
atbildēdami
zvaigžņu sveicienam;
Dievs ir spilvens, uz kā noliekam
galvu, Dievs ir
atbalsts mūsu kājai;
Dievs ir spēka krājums un jaunavīga
tumsa;
Dievs ir neredzētā, neaptraipītā dvēsele
un neaizdomātā
jau satrūdējušais augums;
Dievs ir mūžību stāvošais ūdens;
Dievs ir it nekā auglīgā sēkla un
sadegušo pasauļu pelnu sauja;
Dievs ir insektu miriādi un rožu ekstazs;
Dievs ir tukšas šūpoles starp it neko
un visu;
Dievs ir cietums visām brīvām dvēselēm;
Dievs ir harpa stiprākās dusmības rokā;
Dievs ir tas, kam ilgas var likt nokāpt uz zemes.
Edīte Sēdergrāna. Atdzejojuši Vija Tuma un Fricis Dziesma.