09:05
Jardin de Plantes, Paris
Kad ūdeņos to sārtais baltums mirdz,
nav vairāk tas kā Fragonāra gleznās,
nav vairāk tas, kā ja kāds teiktu grezni
par savu draudzeni, ka viņa ir
no miega maiga vēl. Jo, kad tie iznāk,
uz sārtiem kātiem, kopā spiedušies,
tie stāv kā dobē ziedi ziedoši
un vairāk nekā Frīne pavedina,
bet paši sevi; savas acis skumjās
tie, kaklus liecot, apslēpj dūnainumā,
kur melns un augļusarkans kopā sviests.
Kad pēkšņa skaudība ķērc dārzā šķība,
tie izstiepj kaklus, mēmi brīnoties,
un iesoļo pa vienam šķietamībā.
Rainers Marija Rilke. Atdzejojis Māris Čaklais.
(ir doma)