14:40
Ja pievēršas apgaismības mākslu* hierarhijai, var redzēt, ka tajās visaugstāk vērtēja prāta ieceri nekā izpildījumu (tāpēc poēzija bija augstākā statusā par glezniecību, kur pēdējā skaitījās apmēram vienā līmenī ar keramiku un citiem amatniecības darbiem; tāpēc traģēdija bija cildenāka, jo tās "mērķis" vēl Lesinga laikā bija nāve, kurpretim komēdijas — kāzas). Tātad sakārtoti un cienījami, bet pēkšņi Heinriha Manna "Pavalstniekā" ("Der Untertan") uzpeld šāds ķīmiķa dialogs (drīzāk jau monologs), kas apgāž visu, bet reizē arī skaidro un patur:
"Pacēlies tik augstā domu lidojumā, Dīdrihs izteica savus uzskatus par mākslu vispār. Arī mākslā ir sava pakāpju kārtība. – Augstākā ir mūzika, tāpēc tā ir vāciešu māksla. Tai seko drāma. – Kāpēc? – jautāja Gusta. – Tāpēc, ka dažkārt tā saplūst ar mūziku, un tāpēc, ka tā nav jālasa, un vispār... – Un kas tālāk? – Portretu glezniecība, protams, ķeizara portretu dēļ. Pārējais nav tik svarīgs. – Un romāns? – Tā nav māksla. Mazākais, paldies dievam, nav vāciešu māksla – to apliecina pats nosaukums."
* šeit dsk. ir izšķirošs