Anabella Lī
Sen, sen — tas reiz notika bērnībā
Kādā valstī pie jūrmales —
Tur meitene mita un mīlēja tā
Tāpat mani kā es.
Tā bija vēl bērns un bērns biju es ar'
Šajā valstī pie jūrmales,
Bet mēs mīlējām vairāk kā mīlēt var
Lī Anabella un es —
Ar mīlu, ka debesu eņģeļi
Pat apskauda — mani un Lī.
Un tādēļ, ka tik brīnišķi mīlējām mēs
Šajā valstī pie jūrmales,
Vējš no mākoņa pūta reiz ziemeli
Un tā nokāva daiļo Lī!
Prom no manis tika drīz aizvesta tā,
Un pie jūras viens paliku es,
Jo bij' piekrastes kapā tā guldīta
Šajā valstī pie jūrmales.
Jo pat eņģeļi debesīs apskauda,
Ka tik brīnišķi mīlam mēs —
Jā, tas bija par iemeslu (visi tā
Teic šai valstī pie jūrmales),
Ka no mākoņa pūta vējš ziemeli
Un tā nokāva manu Lī!
Mēs daudz nopietnāk mīlējām pat par tiem,
Kas par mums bij' daudz vecāki,
Kas par mums bij' daudz gudrāki —
Un ne eņģeļi, augstu kas debesis šķeļ,
Ne ar' dēmoni, jūrās kas orkānus ceļ,
Šķirt nemūžam man neiespēs dvēseli
No viņas dvēs'les, no manas Lī!
Jo man neuzlec mēness, kas neatnestu
Daiļus sapņus par Lī Anabellu,
Un man nespulgo zvaigznes, kurās neredzētu
Manas Lī spožo acu kvēlu.
Tā ik nakti pie sāniem es atdusos tai —
Manai mīlulei, dzīvei un līgavai —
Viņas kapā šai valstī pie jūras,
Viņas kapā pie bangainās jūras.
Helenai
Kad, Helen, tava daile vīd,
Man šķiet — es senās laivas rastu,
Kas smaržu pilnā jūrā slīd,
Lai klejotājs ar gurdo nastu
Reiz skata dzimto krastu.
Es klīdu, drūmu selgu skauts,
Bet hiacinšu mati, seja
Un nāras vaibsti mājup sauc,
Kur grieķu slavas dzeja
Un Romas dižums ļauts.
Lūk, spožā loga liekumā
Tā, tēlam līdzinoties, stājas,
Kur agatspuldzes* vizma klājas!
Ai, Psīche, tavā valstībā
Ir Svēto mājas!
Edgars Alans Po. Pirmo atdzejojis, visticamāk, Eriks Ādamsons, otro — Andrejs Johansons.
* oriģinālā — agate lamp; tas ir kaut kas šāds: https://www.google.lv/search?q=agate+la
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |