| Nevarēju |
[11. Okt 2005|12:14] |
aiziet mājās no darba; mājās auksti. Mājas nav neviena. Un nekā. Māju nav.
Biju iemīlējusies kāda vietā, skrēju vakar ar naudas maisu, skrēju, nepaspēju. Pepija Garzeķe manā vietā teiktu: "Kā - slikti? Man taču izdevās izvairīties no briesmīgā kredīta, un palikšanas bez jauna apģērba ziemai."
Tāda sajūta, ka paradīzes vārti aizcirtās. Pārliekā materiālismā nevajag mani vainot, vispirms - try walkin my shoes, otrais - tas ir "visu vai neko" princips. Es pārdzīvoju, jo visu reizē dabūt ir niecīgas izredzes, bet tā ir loterija, loterija, un es stāvu savā melnajā kostīmā, caur visu stresu novājējusi, ar traku spīdumu acīs, esmu spēlētāja.
Zin, man riebjas vāji slēptas sīkas bēdas un slepenās kaislībiņas. Nesen satiekoties ar draudzenēm, gribējās izslēgt šo savu skaneri, un patīkamāk pavadīt laiku savu mīļo sabiedrībā. |
|
|
| Nē, |
[11. Okt 2005|15:12] |
pati sev esmu mājas. Meklēju tikai kur novietot savas mantas, jo sevi uzglabāt kādā telpā man fiziski nav iespējas. Un garīgi arī.
Laiks iet. Ar katru mēnesi es pietuvojos..
Ak nē, es pat nelīdzinos bezcerīgai ateistei, es vairākas reizes dienā kaislīgi pielūdzu eksistenci. Tu iegūtu pašapziņu, bet man tas nav būtiski, ka tev būtu vairāk naudas, vai tu kļūtu skaistāks vai izglītotāks. Mēs ar tevi runātu, un tu domātu, cik superīgi, ka es esmu tik nenormāla. Galvenais ir, kādu mūziku tu mācētu spēlēt un kādu stilu atzītu.
Neesmu estētikas, bet emociju cilvēks.
Varbūt tev liktos skaista mana mūzika, bet tavai mani ir jāuzbudina. |
|
|