Zeltains plūda konjaks, džins mirdzēja kā akvamarīns, bet rums bija pati dzīve. Mēs dzelžaini sēdējām uz bāra krēsliem, mūzika čaloja, esamība bija gaiša un stipra; tā vareni plūda caur mūsu krūtīm, bija aizmirstas tukšās, drūmās, mēbelētās istabas, kas mūs gaidīja, bija aizmirsts eksistences izmisums, bāra lete bija dzīves komandtilts, un mēs brāzmaini braucām nākotnē.

/Ē. M. Remarks/