Ar bailēm un aizdomām jūs Rīgā tālu netiksiet.
Te ir jātver katra izdevība, bet katrā ķērienā ir risks.
"Par mākslinieku?" iesmējās atraitne, izrunādama mākslinieka vārdu ar vīzīgu uzsvaru, "tad nu gan bada maize gaidāma. Mākslinieku Rīgā Dieva svētība. Pilnas akadēmijas un konservātorijas. Kam netīk strādāt, tas par mākslinieku."
Šīs zilās krēslas stundas Rīgā mēdza būt sevišķi burvīgas rudeņos, kad saradās skolu jaunatne un visa pilsēta likās sakustamies jaunai, rosīgai un priecīgai dzīvei. Čalojošo ļaužu pilnās ielas, mirdzošie, greznie skatu logi, uzpostās, lielās celtnes ierāva svētdienīgajā noskaņā. Tik skaistā pilsētā nemaz nevarēja iet ļauni. Un vai daudz kas neatkarājās no cilvēka paša, no viņa nostāšanās pret apkārtni? Kas visur redz tikai trūkumu, kavēkļus, ļaunprātību un postu, tas pats tur arī paliek, vienalga, vai krāj un taupa savus nabaga grašus, vai arī skauž, nievā un nīst visu. Kas nabags jūtas, par tādu kļūst.
Un viņš atcerējās teicienu, ko reiz viens provinces svētdienas gleznotājs- savādnieks bija uzrakstījis un vienas savas gleznas: "Uzmanības dēļ pasaule iet bojā!" Tikai tagad viņš saprata šo domu. Nekad un nekur nekas nevar sekmēties, ja sāk kauties ar bažām pirms laika.
Cilvēks nespēj apmierināt vairāk kā tikai v i e n u lielu kaislību.
Ja viņš sāk izdabāt vairākām, tad nepanāk ne nieka.
Saprotams, es varu gleznot visu. Bet kam tas vajadzīgs? Vai jūs uzticaties ārstam, kas ārstē visu?- Nē. Jūs ejat pie acu, ausu, ādas ārstiem- pēc vajadzības. Savā specialitātē es esmu nepārspējams.
Anšlavs Eglītis "Homo Novus"
Ideja