Atkusnis tiem apsolīja brīvi,
ziema neko nesola, bet žņaudz,
un zem kājām salūst tā kā dzīvi
ziedi, kuri gribēja par daudz.

Tā, kā triekas ķertās acīs zibens,
asni lūst no ziemas katrugad.
Nemāciet man šodien mazāk gribēt,
es reiz gribēt pārstāšu tāpat.

Pārstāšu bez mācībām un draudiem,
un bez lūdzot krišanas pie krūts
un pie zemē sētiem gludiem graudiem
iešu tikpat apklusis un gluds.

Kamēr nē, lai dzīvo rīta rasa!
Un it viss lai manā dzīvē ir
tiešs- kā pāri Rīgai krēslas krāsa,
kā ar liesmu sastapdamies pirksts.

Iztiksim bez solīšanām. Brīvi.
Un nekad vairs neteiksim, ka žņaudz,
tā kā visi, kas grib palikt dzīvi,
tā kā visi, kuri grib par daudz.

Ojārs Vācietis