Nezināšana nav radikāli jauna, bet ir tikai kūtra jeb rupja. Tā arī nekad bez suģestijas no ārienes nav naida pilna, jo kā lai cilvēks ienīst to, ko viņš nepazīst, kas priekš viņa nemaz neeksistē? Tātad viņai arī nav ne mazākā nopelna pie tā, ka pie mums vispārības sajūta ir naidīgi disponēta pret dvēseli. Šim naidam tātad ir daudz dziļākas saknes, un nu beigās man jādod īsa un noteikta atbilde uz jau sen uzstādītu jautājumu. Man nav viegli šos vārdus izrunāt, bet jāizrunā viņi ir: tā ir Kaina apziņa. Tā ir vēl ļaunāka nekā Kaina apziņa, tā ir apziņa, ka cilvēks pats savu dvēseli ir nokāvis jeb arī sistemātiski viņu nokauj. Ne sava brāļa, bet savu paša. Ne brāļa asinis brēc uz viņu- no tām vēl varbūt varētu aizbēgt, uz brīdi aizmirsties-, bet paša nožņaugtā dvēsele, kura, lai arī nedzīva un sakropļota, tomēr aizvien vēl krūtīs līdzi jānēsā. Un nav šausmīgāka mirēja par mirstošu dvēseli, un nav briesmīgāka līķa par dvēseles līķi paša krūtīs.