Mums māca mīlēt cilvēci un tautas un šķiras, bet tikai ne cilvēku. Mēs rūpējamies par visvisādiem apstākļiem un labierīcībām, par sociālo un materiālo labklājību, par veselīgām pilsētām, grezniem tautas namiem un mājām, bet tikai nekad par skaistu dvēseli. Drīz mēs ar gaisa kuģiem apbraukāsim neaptveramās gaisa sfairas, brīvāki par putniem un augstāki par mākoņiem, bet tai pašā laikā mūsu fantāzija, kā to zināmas šķiras rakstnieki aizvien gaišāki pierāda, mācās staigāt uz koka kājām- un aizvien zemākām. Un, kad tik dažā no šām tūkstots ārejās kultūras lietām dziļāki iedomājas, tad gan vienīgi īgnums var sacelties pret pievestā izteiciena ačgārnisku saprašanu par dzīvošanu savam laikmetam- tāpat kā mūžībai nedzīvo tas, kas dzīvo sezonas modei; bet mūžībai dzīvojis gan tas un vienīgi tas, kas dzīvojis savai dvēselei, jo dvēsele jau pati sevī nes mūžību, un nav mums citas mūžības kā vienīgi dvēseles un dvēseles augstāko vērtību mūžība. Laikmets priekš dvēseles ir tikai gadījiena piešķirts ārējā ietērpa un ārējās izteiksmes veids, un viņa nozīme priekš tās ir tāda pati kā modes uzvalka un modes zābaku nozīme fiziskajam cilvēkam. Mēs visi viņus lietojam- varbūt izņemot kādus fanātiķus vai askētus- un nebūt negribam pret tiem karot, bet mēs prasām, lai ierāda viņiem pienācīgu vietu.