"Kas es esmu? Ko es gribu? Ko varu un ko nevaru? Viņš jautāja simto reizi. Viņam bija četrdesmit gadu. Viņu pazina visa Rīga, asā mēle un indīgā spalva gādāja ienaidniekus visās malās, un tomēr viņš nebija nekas. Aprijis milzumu grāmatu, viņš nebija arī savus studiju ceļojumus nonīcis krodziņos, notvīcis kairinošās izrādēs, nosapņojis kalnos vai Vidusjūras malā, bet pavadījis neatlaidīgā darbā un pētniecībā. Viņš bija apdāvināts ar milzīgu atmiņu, apķērīgs, kustīgs, godkārīgs, pazina ļaudis. Ar desmito daļu viņa dotībām un zināšanām ļaudis tika uz priekšu un kļuva slaveni; viņš varēja pat atrisināt un izskaidrot šo sekmju mechanismu, viņš varēja to iemācīt otram, bet kāpēc pats visur, kur pieskārās, piedzīvoja tikai vilšanos? Kas par lāstu gūlās pār viņu?"
Anšlavs Eglītis "Homo Novus"
Anšlavs Eglītis "Homo Novus"
Ideja